Par mani

Atradu sevi māla pikā

Mani sauc Daija Līdaka Muzikante, un šobrīd ar keramiku nodarbojos Rīgā, bet man ir sapnis kādreiz darboties dzimtas mājās meža vidū Vecumniekos — vietā, kur būtu vairāk klusuma, dabas un telpas darbam.

Ar keramiku pirmo reizi sastapos tīņu gados, mācoties mākslas skolā. Arī vēlāk pa kādai keramikas meistarklasei kopā ar draugiem mani atkal aizveda pie māla. Tomēr nekad nebiju domājusi, ka keramika varētu kļūt par tik nozīmīgu manas dzīves daļu. Man šķita, ka keramikas pasaule ir pārāk plaša un sarežģīta, lai tajā kādreiz justos pārliecinoši.

Viss mainījās laikā, kad piedzīvoju smagu izdegšanu. Redzot, ka man ir grūti atrast ceļu atpakaļ pie sevis, vīrs kādu dienu pa kluso nopirka keramikas virpu, atveda to mājās un pateica, lai beidzot beidzu baidīties un vienkārši daru. Tā es sāku virpot.

Jau pirmajos mēnešos sapratu, ka mālam piemīt kaut kas tāds, ko līdz galam nemāku izskaidrot. Virpošanas laikā mana uzmanība pilnībā pāriet uz mālu, rokām un kustību. Ikdienā stress mēdz atvērt galvā neskaitāmus “failus” vienlaikus, līdz galvas dators pārkarst. Virpojot šie faili viens pēc otra aizveras. Paliek tikai tas, kas notiek šajā brīdī, un sajūta, ka galva pamazām restartējas. Māls mani nomierina, sakārto un, šķiet, padara par labāku cilvēku.

Tieši šī sajūta ir viens no iemesliem, kāpēc man ir svarīgi radīt lietas, kurām gribas pieskarties. Mani īpaši aizrauj vāzes, un vienas no manām mīļākajām esmu sākusi saukt “Laura”. To sāniem šķidro mālu uzklāju ar pirkstu galiem, atstājot uz virsmas savus pieskārienus un nospiedumus. Man patīk, ka šīs pēdas nav tikai vizuāls dekors — tās ir fiziski sajūtamas un katrai vāzei piešķir savu raksturu.

Mani darbi pārsvarā ir melni. Tos dedzinu bedres tipa ceplī ar malku apmēram divpadsmit stundas, ļaujot ugunij, laikam, mālam kopīgi veidot gala rezultātu. Mani aizrauj tas, ka keramika nekad nav tikai skaistas formas radīšana. Tajā nepārtraukti notiek fizikas un ķīmijas procesi, un aiz katra rezultāta slēpjas jautājums — kāpēc viss ir noticis tieši tā? Man patīk šos jautājumus pētīt, mēģināt izprast materiālu un pamazām iepazīt tā robežas.

Tāpēc arī savā darbā mācos ļauties procesam. Ne visu var un vajag kontrolēt. Daļu darba izdara pats māls, uguns un laiks.

Es vēlos, lai arī manos darbos būtu jūtams šis miers. Lai tie nebūtu tikai skaisti priekšmeti, bet lietas, kuras gribas paņemt rokās, sajust to svaru, virsmas faktūru un stabilitāti. Mani darbi nav smalki un trausli — tie ir pamatīgi, praktiski un radīti lietošanai. Man ir svarīgi katru no tiem veidot rūpīgi un ar domu par cilvēku, kura ikdienā tas nonāks.

Ja māls man ir iemācījis apstāties, sakārtot domas un būt vairāk šeit un tagad, tad mana lielākā vēlēšanās ir kaut mazliet no šīs sajūtas nodot tālāk arī caur saviem darbiem.